Ar šo sievieti es iepazinos, kad pārcēlos dzīvot uz vīra māju. Viņi bija kaimiņi. Blakus viņas ķieģeļu “pilij: mūsu divstāvu namiņš izskatījās pieticīgs, bet man tas ļoti patika
Turklāt tas vīram bija ticis mantojumā no vecākiem, kuri aizbrauca pie vecākās meitas, atstājot jaunākajam dēlam, manam tolaik līgavainim, māju pilsētas nomalē. Brīnišķīgs namiņš ar dārzu, sakoptu dobi… Pat neliels dīķis mums bija! Bet blakus dzīvoja Gaļina – skaista pusmūža sieviete, mūsu trikotāžas fabrikas direktora meita.
Man šķiet, ka Gaļina nekad dzīvē nebija strādājusi. Vismaz es viņu vienmēr redzēju mājās, un ne jau dārzā — nē. Viņa biežāk sēdēja šūpuļtīklā ar žurnāliem vai uz verandas kopā ar draudzenēm… Ik dienu tur sapulcējās bagātas dīkdieņienes no visas apkārtnes uz tēju un kafiju, un arī konjaku pie viņām ne reizi vien biju manījusi.
Visu saimniecību pārvaldīja Juris — viņas vīrs. Cilvēks ar neizsīkstošu enerģiju, jautrs un skaļš. Viņš, tikko atbraucis vakarā no darba, tūlīt ķērās pie dārza un dobes. Ik pa brīdim uzsaucot sievai: “Ei, atnes kvasu” vai “Atnes man cirvi no šķūņa”, vai arī “Jau laiks vakariņām”. Viņa skaļā, bet laipnā bass atbalsojās pa visu ielu. Un viņš tik jautri ar jokiem un piezīmēm sarunājās ar sievu, ka viņa norādījumi netika uztverti ne no viņas, ne no kaimiņiem kā pavēles.
Visiem bija skaidrs, kas mājā ir saimnieks, bet kas lutinātais. Juris, starp citu, pat mājas uzkopšanu neuzticēja Gaļai: zināja, ka viņa ir “neveikla un nespējīga”.
Taču sievas kulinārās prasmes Juris vienmēr cildināja. Jā, viņa prata gatavot. Šajā ziņā viņai tiešām bija talants. Bet visā pārējā daba bija atpūtusies. Diemžēl tās bija bezbērnu laulības. Kad es reiz pajautāju kaimiņienei, kādēļ viņi vilcinās ar bērniem — viņai pēc izskata bija jau tuvu četrdesmit, bet Jurim vēl vairāk —, Gaļa atbildēja: “Pasāksimies laicīgi!” “Nu, kā nu būs,” — nodomāju es. Turklāt Juris kādreiz mājienā pieminēja, ka viņi nekādi nevarot pārvarēt kaut kādas Gaļas problēmas.
Tajā vasarā netālu no mūsu ciemata apmetās čigānu tabors. Ielas piepildīja nekaunīgi čigānēni, kas lūdzās ēdienu un naudu. Mēs ar Gaļu iedevām kaut ko no pārtikas, bet no viņu uzmācīgās dzenāšanas tā arī netikām vaļā: ik pa laikam mūsu vārtiņus dauzīja skaļie viesi. Gaļai pat, kā viņa teica, “aizņēmušies” pāri jaunu gumijas zābaku, kas stāvēja uz lieveņa! Skaidrs, ka zaudējums nav nekas liels, bet tomēr — nepatīkami…
Kādu vakaru Juris no makšķerēšanas atveda labu lomu. Un, kamēr Gaļa palīdzēja izcelt no mašīnas spaiņus ar zivīm, pie viņas pienāca čigāniete ar bērnu rokās.
— Klausies, saimniece, iedod bērnam mazliet zivju pārtikā! — klusi palūdza tumšmate, spēcīga sieviete.
— Nu gan vēl! — nomurmināja viņa. — Jūs te tikai barot un barot! Nu cik jau var! Katru dienu staigā un prasa, ņem visu bez atļaujas, kas slikti nolikts…
— Hei, par ko tu mani tagad māci? — izbrīnījās čigāniete. — Es taču naudu neprasu, tikai pāris zivtiņas. Skaties, cik jums tur ir!
— Nu, marš prom, — noteica mana kaimiņiene.
Es pat izbrīnījos, viņa nekad nebija tā uzvedusies…iznākums šim bija briesmīgs. Par to lasi otrajā lapā…
